Ne reizi vien iepazīstoties ar valsts iepirkumiem sabiedrisko attiecību un reklāmas jomā nācies noelsties par rezultātiem kādi tiek sagaidīti no tām. Piemēram, tiek sludinātas kampaņas, kurās tiek sagaidīta iedzīvotāju vērtību maiņa, bet to īstenošanai tiek doti daži mēneši. Rezultātā īstenotāji saņem nozares ekspertu pārmetumus par piedāvātajiem risinājumiem – reklāmas klipiem, par tēmām, kuras nevar risināt ar reklāmām, “# kampaņām” sociālajos tīklos u.tml.
Šķiet, labākā situācijā ir “lielās” kampaņas, kuru ilgums ir plānots gada vai pat vairāku garumā. Šogad Latvijā bija izsludināti vairāki iepirkumi par šādu kampaņu īstenošanu: “e-lietu” popularizēšanas kampaņa, deinstitucionalizācijas procesa kampaņa, pretdiskriminācijas kampaņa, kampaņa fizisko aktivitāšu veicināšanai, kampaņa atkarību izraisošo vielu lietošanas izplatības mazināšanai. Ņemot vērā pieejamo laiku un finanšu resursus, ir cerība, ka šīm kampaņām patiešām varētu izdoties panākt gaidītās izmaiņas.
Ja tikai nebūtu tāds traucēklis kā realitāte.
Un realitāte vairākās no šīm tēmām nepakļaujas kampaņu iespējām to mainīt. Piemēram, runājot par e-lietām, manuprāt, ir neiespējami gaidīt no kampaņas īstenotājiem prasītos rezultātus, kamēr pats produkts – valsts e-pakalpojumi un arī pašu valsts iestāžu gatavība lietot e-rīkus, nebūs atbilstošs iedzīvotāju vajadzībām.
Stāsts no pieredzes. 2017. gadā sanāca strādāt ar piecām valsts iestādēm. Lai ekonomētu savu laiku un naudu, visām piedāvāju līgumus, pakalpojumu pieņemšanas nodošanas aktus (PNA) un rēķinus parakstīt ar e-parakstu. Tikai viena no tām – Sabiedrības integrācijas fonds – bija gatavi pieņemt un arī no savas puses parakstīt visus dokumentus ar e-parakstu. Ministrijās nācās saskarties ar dažāda līmeņa iespējām. Viena no ministrijām bija gatava pieņemt PNA un rēķinu ar e-parakstu, bet tikai parakstītu pdf versijā, kuru savā pusē tā izdrukāja un parakstīja ar roku?! Viena ministrija bija gatava parakstīt līgumu ar e-parakstu, bet PNA un rēķinus nē, jo par PNA parakstīšanu atbildīgajām personām nav e-paraksta. Cita ministrija atbildēja: “Mums nav pamata nepieņemt ar e-parakstu parakstītus dokumentus, bet tas nopietni sarežģīs PNA apstiprināšanas procesu”. Tomēr kronis, laikam, visam bija tās ministrijas atbilde, kura ir atbildīga par e-paraksta iedzīvināšanu: “Labāk trešdien ienest papīrā, jo mūsu finansisti nepieņem ar elektronisku parakstu parakstītus dokumentus.”
Te nesākšu izvērtēt arī e-veselības vai latvija.lv portāla klibās funkcionalitātes radīto iespaidu par valsts e-pakalpojumiem, vai IT speciālista līmeņa zināšanas, kas nepieciešamas, lai sagatavotu datoru darbam ar eID karti un e-parakstu.
Un šī nav vienīgā joma kurā kampaņām nācies saskarties ar realitātes radītiem izaicinājumiem. Piemēram, Valsts asinsdonoru centra kampaņā, prasot donoru skaita pieaugumu, vienlaikus mainot kompensācijas kārtību par ziedotajām asinīm (iepriekš norēķinoties skaidrā naudā, kampaņas laikā nomainot to uz bezskaidru norēķinu, t.i., ziedot asinis jāierodas ar konta numuru). Valsts policijas akcija par to, ka autobraucējiem jāpārvietojas pa brauktuves labo joslu, situācijā, kad braucēji bieži vien izvēlas kreiso joslu tāpēc, ka tā ir mazāk izdangāta nevis ceļu satiksmes noteikumu nezināšanas dēļ. Kampaņa par nodokļu maksāšanu, situācijā, kad plašsaziņas līdzekļos vienlaikus uzbango emocijas par grūtībām ar piekļuvi valsts apmaksātiem veselības pakalpojumiem un regulāri tiek aprakstīti budžeta izšķērdēšanas gadījumi. Noteikti ir arī citi piemēri.
Vai ir godīgi sagaidīt no pakalpojuma sniedzēja, ka tamlīdzīgus jautājumus atrisinās ar sabiedrisko attiecību vai reklāmas kampaņu, jeb tomēr vispirms būtu jāpilnveido produkts, uzliekot kampaņām reālistiskākus sagaidāmos rezultātus – informēt un skaidrot, mazināt kritiku, nevis panākt viedokļu, attieksmes vai rīcības maiņu?
Comments