“Literature is the perfect world for introverts”, saka latviešu literatūras lieliskās popularizēšanas kampaņas #IAMINTROVERT komikss. Par literatūru tā kā būtu skaidrs, bet vai komunikācijas bizness ir īstā vieta introvertiem un kā ar to sadzīvot? Ap šo jautājumu manas domas grozījušās jau sen, no koķetērijas – ka darbs sabiedrisko attiecību nozarē ir vienīgais veids, kā piespiest sevi uzturēt kontaktus ar citiem, nevis kļūt par nīgru veču vientuļnieci; līdz patiesai un dziļai analīzei, kā darīt to, kas man patiešām patīk, vienlaikus nelaužot sevi katru reizi, kad jāpiedalās plašākā pasākumā, jāiepazīstas ar kādu vai jāuzstājas auditorijas priekšā.
Gan mana personīgā pieredze, gan citi resursi apliecina, ka introvertiem piemīt vērā ņemamas spējas, kas ir nepieciešamas komunikācijas nozarē: spēja ieklausīties un sadzirdēt, spēja iedziļināties un analizēt, pārdomāta komunikācija un spēja veidot ilglaicīgas un noturīgas attiecības. Tieši tāpēc introverti ir labi stratēģi, kas zina, ko pateikt, kad pateikt un kā pateikt. Ja komandā ir gan introverti, gan ekstraverti, kombinācija ir perfekta, – veidojas gan komunikācijas vieglums, gan dziļums.
Un tomēr, un tomēr – arī mums, introvertiem, ir jāveido attiecības, jāsatiek cilvēki, jāzvana svešiniekiem. Lūk, dažas taktikas, kas var palīdzēt veidot un uzturēt attiecības, nepatērējot pārmērīgi daudz nervu enerģijas. Aizgūtas no pašas pieredzes, interneta dzīlēm un svaigi lasītās Karenas Vikres (Karen Wickre) grāmatas “Taking The Work Out Of Networking: An Introvert’s Guide To Making Connections That Count”, kur viņa apkopojusi idejas, kā introvertiem likt lietā savu spēku un pielāgot tīklošanās formas savai personībai.
Sarežģītākais, protams, ir klātienes sarunas, pasākumi, konferences. Ar tām arī sākšu. Ko darīt?
Sagatavoties pirms tikšanās – psiholoģiski un saturiski. Kādreiz pārdzīvoju, ka nevaru uzsākt sarunu pat ar nosacīti pazīstamiem cilvēkiem. Tagad zinu – stresiņš nepalīdz. Ja galīgi nesanāk – ir ok, šoreiz nevajag. Palīdz – akceptēt sevi un sagatavoties pirms tikšanās. Ja vien tas ir iespējams: papētīt tēmu, papētīt cilvēkus, pameklēt vienojošus sarunu tematus – būt gatavai jēgpilnai sarunai. Ja padusē ir pāris šādu “durvju atvērēju”, viss kļūst krietni vienkāršāk.
Novērtēt savus panākumus – jā, es pasitu sev uz pleca pēc veiksmīgas tīklošanās. Saskaņā ar prof. Agņa Stibes un arī Karenas Vikres pieeju – atrast foršo tajā, ko dari, nevis “mocīties” kaut kādu mērķu vārdā. Jo nav jau tā, ka mums riebjas cilvēki – var uzzināt visu ko jaunu, gūt pozitīvas emocijas, dalīties domās – tas viss ir interesanti un aizraujoši. Tikai jārēķinās, ka introvertu tas arī nogurdina – atšķirībā no ekstravertiem, par kuriem stāsta, ka viņi no kontaktiem uzlādējas un gūst enerģiju. Grūti noticēt, bet lai būtu… 😉
Kvalitāte pret kvantitāti ir introverta izvēle. Koncentrējoties uz pāris dziļākiem, nesteidzīgākiem kontaktiem, nevis uz mēģinājumu apskriet un satikt visus, vari iegūt vairāk, nogurstot mazāk.
Zināma atklātība, arī par sevi, ir viena no sarežģītākajām lietām. Ja lasītājs domā, ka man šo ir viegli klāstīt, nē, tā nebūt nav. Tā ir mana personīgā telpa, ļoti personīgā. Jo introvertam viss ir ļoti personīgs. Tomēr ar laiku esmu sapratusi, ka dalīšanās vienmēr ir abpusēja. Un gatavība sevi kaut nedaudz parādīt kā dzīvu un interesantu cilvēku palīdz arī profesionālajos kontaktos. Ir vērts apdomāt tās robežas, kur jūties komfortā. Intereses? Pārliecības? Redzētās filmas? Izlasītās grāmatas? Nav jau jāmetas klāstīt savu biogrāfiju no dzimšanas līdz vakardienai un nav tas jāstāsta katram, bet kopumā tas padara tevi nedaudz cilvēcīgāku – vieglāk un interesantāk ir visiem. Jo īpaši tāpēc, ka tehnoloģijas ir nesaraujami sapludinājušas darbu un privāto dzīvi – atliek būt komfortā ar sevi tādu, kāda esi, vai arī būt bezpersoniskai un garlaicīgai būtnei. Bet mēs, introverti, tādi nebūt neesam.
Digitālā vide un sociālie tīkli.
Kādreiz biju pārliecināta, ka sociālie tīkli introvertiem domāti tieši tikpat maz, cik jebkāda cita komunikācijas forma ar cilvēkiem – tu taču esi kā uz delnas, turklāt (virtuālā) pūlī. Šobrīd esmu izvēlējusies dažas izpausmes formas, ar ko esmu komfortā – gan privāti, gan profesionāli. Turklāt digitālā vide ir brīnišķīga ar to, ka ļauj paņemt pauzi un noformulēt savu viedokli bez steigas – vai tas būtu e-pasts, FB vai Twitter. Dažreiz formulējos tik ilgi, ka tas zaudē jēgu. Dažreiz noformulējos, un pēc tam domāju – nevajadzēja, eh. Bet kopumā digitālā vide ir labs komunikācijas un attiecību uzturēšanas treniņš, kas mēdz sniegt arī pozitīvas emocijas – domubiedru rezonansi, “patīk” pie skaistiem foto vai foršiem dzīves notikumiem – un vienu otru sarunas tematu arī klātienes tikšanām.
Telefonsarunas.
Īsti nepatīk un nekad nav patikušas. Īpaši ar svešiniekiem. Tad jau labāk klātienes tikšanās. Ja varu, sāku ar e-pastu, WhatsApp vai tamlīdzīgi. Bet – esmu racionāls cilvēks un novērtēju, kurā brīdī sarakste kļūst smagnēja un tērē gan manu, gan otras puses laiku – vai nu pārāk daudz sīkumu, vai neveidojas ķīmija un ir skaidrs, ka sarakste “ved auzās”. Atrodu foršo telefonzvanā – varēšu jautājumu atrisināt ātrāk, un tad jau arī telefonsaruna pēkšņi kļūst pieņemams un patīkams risinājums.
Veiksmi, manas māsas un brāļi introverti! Mēs esam labi komunikatori, kas vēro, iedziļinās un daudz zina. Pārējais – pieredzes un iemaņu lieta!
Autore: Gunta Līne, LASAP valdes locekle, introverta
Comments