Komunikators nav iesaiņotājs un kaka, atvainojos, par konfekti nekad nekļūs! Saiņo kā gribi. Tieši tik nepolitkorekti un tieši tik asi gribas iesākt savu viedokli par valdības augstāko amatpersonu pēdējā laika izteikumiem saistībā ar komunikatoru “neprofesionalitāti”.
Diemžēl tas nav itin nekas jauns. Sāk veidoties jau sava veida nacionālais paterns, - ja kaut kas noiet greizi, vienmēr ir iespēja vainot komunikatorus, kas nav pietiekami labi skaidrojuši procesu. Piemēru šeit daudz, katrs atcerēsies savus. Interesanti, ka pats process, lai cik šķībs, greizs vai nepareizs bijis, lielākoties paliek ēnā aiz komunikatoru platajiem pleciem. Jā, arī tā ir taktika - novērst uzmanību un norādīt uz “vainīgo”. Tikai neizanalizējot procesu, neidentificējot kļūdas, procesam nav iespēja kļūt jēdzīgākam arī nākotnē. Tas tā.
Esmu strādājusi šajā nozarē daudzus gadus. Strādājusi valsts pārvaldes iestādē, vadījusi Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļu un bijusi iesaistīta dažādos starpinstitucionālos procesos, projektos un darba grupās. Un ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, lielākoties valsts pārvaldes un reizēm arī kapitālsabiedrību komunikācijas profesionāļu lielākā problēma ir tieši lēmumu pieņēmēji. Jo sabiedrībai būtiski lēmumi tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, nepiedaloties komunikatoriem vai neņemot vērā viņu profesionālo viedokli vai ieteikumus. Tieši tik direktīvi, - mēs izlēmām, jūs izskaidrojiet! “Nokopiet šo!”, biežāk lietots jēdziens. Bet komunikators nav Zobu feja! Jebkurš students, kurš uzsācis mācīties sabiedriskās attiecības, zina pirmo komunikatoru bausli – nemelot! Netaisīt melnu par baltu, melus par patiesību. Otrs bauslis – cieni savu auditoriju. Cieni!
Tiešām ir iespējams sagatavot sabiedrību pārmaiņām, cieņpilni izskaidrot procesus un arī lēmumus. Ar pārdomātu komunikāciju iespējams izdarīt daudz. Skaidrot un izskaidrot arī sarežģītas, neērtas vai nepatīkamas lietas un procesus. Bet tikai tad, ja tiešām saprot, kāds spēks ir pārdomātai, profesionālai komunikācijai, ja novērtē un atzīst šīs nozares profesionālismu un spēj izmantot to. Savukārt, ja atstājat komunikatoru kā iesaiņotāju vai preses relīžu rakstītāju, jāatzīst, - uz brīnumiem cerēt naivi.
Ir nejēdzīgi, nekorekti un negodīgi vispārinot vainot komunikatorus valsts pārvaldē vai ministrijās, turklāt dodot mājienus par nepieciešamību samazināt to skaitu. Jā, arī šajā nozarē dažviet varētu gribēt spēcīgākus profesionāļus, bet atvērts paliek jautājums – pat ja viņi visi pēkšņi kļūtu superprofesionāli, vai sadarbības modelis mainītos? Vai viņos ieklausītos, vai ieteikumus ņemtu vērā?
Varbūt ir vērts arī pašiem lēmumu pieņēmējiem un ministriem vai viņu birojiem iedziļināties un izprast, kāds resurss un jauda iespējama strādājot vienotā komandā ar profesionālu komunikācijas vadītāju? Ieraudzīt, ka, iespējams, šī nozare slēpj daudz vairāk iespēju, risinājumu un jēgpilnas sadarbības, kas ved pie labāka rezultāta. Rokās var būt jaunākās paaudzes supertelefons, bet, ja to lietosim tikai zvaniem un īsziņām, tā funkcionalitāte būs līdzvērtīga aizvēsturiskai Nokiai. Drusku labāks par peidžeri.
Ir, protams, līdz šim ierastais ceļš – ignorējam komunikatorus, vājinam tos, devalvējam nozares profesionālismu, samazinām komunikatoru skaitu valsts pārvaldē un kapitālsabiedrībās (bet atstājot visas obligātās funkcijas!). Tikai pārāk neaizraujieties ar mazināšanu, drīz vairs nebūs ko vainot.
Sigita Pildava, LASAP valdes pārstāve, Komunikācijas profesionāle, stratēģiskās un krīžu komunikācijas eksperte, Elements C vadītāja
Comments